Chat with us, powered by LiveChat

Uz Lapzemi, pusnakts sauli un ziemeļbriežus lūkoties..

Raivis Blūms

Kādā tumšā rudens vakarā, varenajos interneta plašumos uzdūros informācijai par taku ultra – maratonu Lapzemē, kas vienlaicīgi bija arī Ultra-Trail World Tour Discovery Race – NUTS Ylläs Pallas. Brīdī, kad visi steidz piedalīties dažādos skrējienos uz Dienvidiem no Latvijas, Lapzeme likās gana “eksotisks” galamērķis un izvēle par piedalīšanos tika izdarīta ilgi nedomājot. Ņemot vērā manu nelielo pieredzi taku skriešanā, izvēlējos otru garāko distanci -105 km ar aptuveni 2800 augstuma metriem.

Sacensību norises vieta atradās krietni aiz Polārā loka, aptuveni 1000km attālumā no Helsinkiem, kuru pieveikšana ar auto mums prasīja nogurdinošas trīspadsmit stundas. Ieradāmies trešdienas vakarā un pēc garā ceļa nolēmām vēl izkustināt kājas, nedaudz izskrienot. Man paveicās sastapt pirmo ziemeļbriedi, par ko priecājos kā mazs bērns. Turpmākajās dienās šīs tikšanās kļuva par ierastu lietu. Un jā, šeit tiešām nesatumst it nemaz! Lai spētu pagulēt, jāaizver vistumšākie aizkari.


Nākamajā dienā nolemjam apvienot patīkamo ar lietderīgo – izbaudīt Lapzemes plašumus, nedaudz iepazīt trasi un izskriet pirmos starta kilometrus. Pēc līdzenās taciņas, nonākot uz īstās takas, mani pārņem pamatīgs šoks – taka sastāv no diezgan asiem akmeņiem un saknēm, turklāt taka ir tieši tik šaura, ka garām tikt kādam noteikti nav iespējams. Nav ne jausmas kā te vispār var paskriet, kur nu vēl 100+ kilometrus. Bet nu jau atkāpties par vēlu. Būs vien kaut kā te jāmēģina skriet. Nolemju vēl apskatīt lielāko paredzēto kāpumu trasē – slēpošanas kalnu Ylläs kūrortā ~2.5 km ar 500 augstuma metru pievarēšanu. Pēdējais pusotrs kilometrs mērojams pa kustīgiem, galvas izmēra akmeņiem. Pēc taciņas šis pat šķiet galīgi labi un mani nemaz vairs nešokē. Nodomāju, ka uz leju gan pa šādu segumu nevēlētos skriet un par laimi tas arī nebija jādara. No kalna augšas skati uz apkārtni paveras tiešām iespaidīgi, turklāt balvā par kāpienu, atkal satieku bariņu ziemeļbriežu. Nopriecājos par savu izvēli uzkāpt, jo zinu, ka sacensību laikā nebūs īsti iespēja šos skatus pilnvērtīgi izbaudīt.


Sacensību starts paredzēts pusnaktī no piektdienas uz sestdienu. Tam ir viens ļoti liels mīnus -kad piektdienas rītā pamosties, tad saproti, ka īsti neko darīt nevajadzētu, jo līdz pusnaktij jācenšas saglabāt ķermeni un prātu pēc iespējas svaigāku. To ir ļoti grūti izdarīt, jo visa diena tiek pavadīta bezdarbībā, gulšņājot un ēdot. Ap astoņiem jau ļoti esmu sailgojies pēc aktīvas darbības un domāju, kaut varētu jau skriet tagad. Kaut kā garlaikojoties aizvadām atlikušo laiku līdz autobusam. Uz starta vietu mūs nogādā organizatoru autobuss, kas no mūsu ciema atiet pulksten desmitos. Autobusā satiekam latviešu bandu – Stirnu buka komandu, kas sezonas vidū atbraukuši izvēdināt galvu un smelties idejas. Līdz ar to, ceļš līdz starta vietai paiet nemanot. Esam starta vietā un nu jau viss beidzot rit ātri un raiti. Satiekam arī Matīsu un Kaidi, kas atbraukuši ar citu autobusu. Vēl viens ātrs latviešu kompānijas foto un nu jau pēdējās minūtes līdz startam.


Pēc pavadītās dienas bezdarbībā, esmu tik ļoti noilgojies pēc kustēšanās, ka acumirklī nolemju sekot līderiem un mēģināt saprast kā pa to taku vispār var paskriet. Tiek dots starts un tā arī daru. Pirmo kilometru pa līdzeno taciņu neliels pulciņš skrējēju turas kopā, līdz beidzot viens, samērā gara auguma skrējējs, izvirzās vadībā. Nolemju turēties aiz viņa. Viņš ik pa laiciņam pārmij pa vārdam ar turpat blakus skrienošiem biedriem un, kad pienāk laiks īstajai taciņai, atvadās no biedriem un aidā. Esam abi īstajā akmeņu un sakņu takā. Kas aiz manis notiek, vairs nezinu, jo esmu ļoti sakoncentrējies uz taku un to, kā šo taku pieveic somu skrējējs. Pēc brītiņa saprotu, ka pa šo taku var arī diezgan normāli skriet. Līdera solis šķiet gana ātrs, tas ir tuvu manas komforta zonas augšējai robežai. Kamēr skrienam pa līdzenu vai uz leju, varu turēt viņa tempu, taču, kad taka sāk iet augšup, turēties līdz ir ievērojami grūtāk. Diezgan ātri saprotu, ka ilgi šādi skriet nevarēšu, jo ir taču vēl ļoti daudz jāskrien. Bet vēl kādu brītiņu turos, līdz ap kādu desmito kilometru nolemju lēnām viņu palaist un turpināt skrējienu vienatnē. Esmu tik ļoti koncentrējies takai, ka līdz pirmajam kontrolpunktam ~21. kilometram neesmu gandrīz nemaz dzēris. Saprotu, ka gan jau šāda kļūda nepaliks bez sekām, bet nu jau par vēlu. Turpmāko distanci gan ļoti piedomāju pie ūdens uzņemšanas. Tālāk trase aizvijas pa ceļu un tad nogriežas uz mazākiem meža ceļiem. Te jau skriešana vairs neprasa tik lielu koncentrēšanos, kā tehniskajā sākumdaļā. Bet ap kādu trīsdesmito kilometru sajūtu nepatīkamu duršanu vēderā, kas ievērojami pastiprinās katru reizi, kad jāskrien uz leju. Brīžiem tik ļoti velk vēderu krampī, ka ir grūti ieelpot. Izelpot varu, bet ieelpot tikai pavisam sekli. Nodomāju, forši! Kārtīgs iesācējs, pārķēri startu un tagad nāksies izdomāt pieklājīgu atrunu, lai izstātos. Dažbrīd pāreju soļos, jo nespēju paelpot. Kādā brīdī, kad taka vijas augšup sadzirdu aiz sevis veiklu soļu tuvošanos. Jau kopš starta gaidīju, kad mani noķers pārējie. Nu tas brīdis ir klāt un esmu pārsteigts visnepiemērotākajā brīdī. Man par lielu pārsteigumu, aiz sevis ieraugu līderi. Viņš saka, ka esot apmaldījies, sniedz man roku sveicienam un saka: “esmu Anti”. Es viņam saku: “Tu esi ļoti ātrs, man Tavu tempu neturēt. Tiekamies finišā!” Viņš apgalvo, ka nekur tālu no manis aizbēdzis nebija un, ka pats es esot gana ātrs. Anti turpina raitā solī skriet augšup, vēl pagriež galvu atpakaļ un apjautājas, vai ar mani tiešām viss ir labi. Es ar smaidu uz lupām atbildu, ka, protams, man viss lieliski! Tikko viņš aizgriežas, sāpēs saviebju seju un turpinu sevi lamāt par pārāk ātro startu. Nāk prātā domas par izstāšanos, lamāju sevi klasiskajā “kam man tas viss vajadzīgs” stilā. Bet tad mani pārņem spīts! Domāju, neatvieglošu tiem puišiem darbu, lai pacīnās un noķer mani, tad arī varēšu izdomāt kaut kādu pieklājīgu attaisnojumu, lai izstātos. Atceros, kā ar Stirnu buka puišiem, vēl autobusā esot, pavīpsnājām par gadījumiem, kad tiek pārķerts starts un nākas izstāties vai ļoti samazināt tempu. Un te nu es esmu – tieši tāds pats! Tomēr, par spīti visam, temps saglabājas gana pieklājīgs. Tagad dzeru daudz, bet joprojām noskrējienos ļoti rauj vēderu krampjos. Dīvaini, bet skrienot pa līdzenu vai augšup viss ir kārtība un pat brīžiem aizmirstu par tādu problēmu. Tā nemanot, esmu sasniedzis kontrolpunktu 46. kilometrā, kur varēja nosūtīt papildinājumus. Nomazgāju seju un kļūst ļoti, ļoti auksti. Pārņem drebuļi. Tā trīcot uzpildu ūdens pudeles, papildinu želeju krājumus, uzvelku džemperi un dodos tālāk. Taka joprojām labi skrienama un temps arī joprojām labs. Esmu jau pieradis un samierinājies ar krampjiem vēderā. Kilometri padodas viegli un ap kādu 60. kilometru jūtos ļoti labi! Temps labs, vēderu vairs krampjos nerauj – ideāli! Joprojām gaidu, kad mani kāds panāks, jo, protams, kaut klusībā vienmēr ceru būt starp labākajiem, apzinos, ka mana pieredze ir niecīga un noteikti pieredzējušie puiši mani panāks. Zinu, ka pēdējos divdesmit kilometros būs divi ļoti stāvi kalni jāpieveic un tā arī ar šīm domām kilometri paskrien ātri. Vien, pa akmeņainākām sekcijām skrienot, sāk sāpēt pēdas. Brīžiem pat pārņem sajūta, ka skrienu ar plikām pēdām.


Jo tuvāk beigām nonāku, jo kļūstu bailīgāks. Sāku domāt, cik stulbi tagad būtu nokrist un sabojāt šo lielisko sacensību. Sāku ļoti tehniskas vietas iet divu iemeslu pēc: 1. jo ļoti sāp pēdas; 2. dēļ pirmā izdomāju otro, ka tagad jābūt piesardzīgam un nedrīkst nokrist. Tā nu pamazām esmu nonācis līdz slēpošanas kalnam un jau kādu laiciņu gaidīju, kad varēs pārmaiņas pēc parāpties. Kāpjot kalnā, uzņemu laiku, jo gribu saprast cik tālu no manis ir sekotāji. Kalnā kāpšanas temps ap 15 minūtēm kilometrs un nevienu sekotāju neredzu. Pieņemu, ka sekotāji ir vismaz 20 minūtes aiz manis. Līdz finišam vien nieka 20 kilometri un sāk parādīties ticība, ka tiešām ir iespējams sasniegt finišu otrajam. Tomēr, aizdzenu šīs domas un nolemju, ka par to varēs domāt, kad būšu pievarējis pēdējo kāpumu, kas solās būt ļoti stāvs. Kad esmu ticis slēpošanas kalna augšā, tad seko diezgan stāvs noskrējiens uz leju pa asfaltētu ceļu. Ļaujos neprātīgam skrējienam un aptuveni vidū jūtu, kā sāk piedzīties augšstilbi, bet nolemju, ka varu to paciest un apzinos, ka apstāties šādā ātrumā un stāvumā būtu vēl grūtāk. Tieku līdz lejai un pa līdzeno skrienas ļoti labi, tikai nu jau arvien vairāk sevi piesaka pēdas. Brīžiem pēdas sagādā neaprakstāmu sāpju gammu. Nolemju likt lietā ibumetīnu, lai gan maz cerību, ka līdzēs. Tā nu esmu nonācis pie pēdējā kāpuma un apzinos, ka no augšas būs mazāk par 7 kilometriem un tie visi vedīs pamatā uz leju. Pieskrienu un nodomāju, tad nu gan stāvums! Par velti visi biedēja par to. Bet tas izrādījās tikai pats kāpuma sākums un īstā elle vēl tik bija priekšā. Sacensību organizatori “saldajam ēdienam” bija pataupījuši ļoti stāvu kāpumu, klātu ar nelieliem oļveidīgiem akmeņiem, kas mijas ar tiem pašiem galvas izmēra akmeņiem. Te katrs solis uz augšu bija ar milzīgu piepūli un, ja vēl pieliek klāt aiz muguras noskrietos 100 km, tad vispār jauki! Turklāt, ik pa brīdim, jau tā sāpošajās pēdās, iemetās negants krampis un pāris reizes gandrīz atmuguriski noveļos. Jūtos nožēlojami, nespēju tikt uz priekšu, taču kaut kā beigu beigās esmu nonācis augšā. Uzreiz gan uz leju paskriet nespēju, jo sīkie asie akmeņi neļauj man skriet. Taču pavisam drīz nonāku līdz foršai līdzenai taciņai. Solis gan vairs nav tik raits, bet nu jau vairs atlicis nav nekas. Nolemju piezvanīt Dacei, kas arī ir distancē, bet zinu, ka viņa pa laikam uzmet aci rezultātiem. Gribu saprast, cik tālu ir sekotāji, jo pēc sajūtām vairs nekāds cīnītājs neesmu. Dace atzvana un saka, ka pēdējā kontrolpunktā trešais ir bijis aptuveni 40 minūtes aiz manis. Momentā mani pārņem emocijas, šņukstu no prieka un izmisuma vienlaicīgi, taču tagad zinu, ka pat rāpus, bet finišu sasniegšu otrais! Novēlam viens otram izdošanos un turpinu ceļu uz finišu. Nu jau vairs skrienu tikai uz leju un pa līdzeno, visus kāpumus eju. Kārtējo reizi secinu, ka pēc simtā kilometra atlikušie ir garāki par parastiem kilometriem, taču baudāmi gan! Esmu atpakaļ ciemā, kur vietējie iedzīvotāji un dalībnieki, iznākuši sveikt finišētājus. Šeit aizmirstas visas sāpes un tu esi patiesi laimīgs un lepns, ka esi spējis tikt galā ar visām piedzīvotajām grūtībām ceļā. Gribās sev iekniebt, vai tiešām neesmu sapnī un viss notiek pa īstam. Pēc finiša vēl intervija, kur nogurušais prāts ar grūtībām savirknē teikumus angļu mēlē. Šis piedzīvojums ir noslēdzies. Dodiet vēl!


Milzīgs paldies manam trenerim Artūram Junolainenam, bez viņa tik īsā laikā tas nebūtu iespējams!


Un arī paldies jāsaka Mārim Berķim, tam pulsometru čalim, kurš atsaucās un neatteica palīdzību.


Vislielākais paldies manai Dacei. Paldies arī visiem, kas turēja īkšķus par mani, es to jutu! Jūs palīdzējāt man sasniegt finišu! Jūs esat spēks! Tā kā nespēju izdomāt jēdzīgu iemeslu, kā paskaidrot izstāšanos, nācās vien tikt līdz finišam!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *